Elīna negulēja visu nakti. Izstāstīt Martai patiesību nozīmēja zaudēt draudzeni. Viņa neticētu vai, vēl ļaunāk, apcels Elīnu provokācijā. Klusēt – nozīmēja paciest tālāk
Bet Kārlis acīmredzami nebija no tiem, kas viegli atkāpjas. No rīta viņa piezvanīja Rūdolfam. Divus metrus garš vīrs, boksa treneris, sens draugs. Reizēm palīdzēja ar pārcelšanos un remontu.
— Rūdolf, man vajadzīgs pakalpojums.
— Kāds?
— Pabūn par manu puisi vienu vakaru.
— Kā tas domāts?
Viņa izskaidroja situāciju. Rūdolfs iesmējās.
— Āzis, tātad. Labi, palīdzēsim.
Viņi sarunāja satikties kafejnīcā. Elīna piezvanīja Martai.
— Varbūt pasēžam četratā? Es ar savu puisi, jūs ar Kārli.
— Puisi? — draudzene bija pārsteigta. — Tev ir puisis?
— Nesen iepazināmies.
— Super! Protams, dodamies!
Norunātajā vakarā viņi ieradās pirmie. Rūdolfs izskatījās iespaidīgi – melns T-krekls apspīlēja viņa spēcīgo torsu, rokas kā svarcēlājam.
— Nepārcenties, — palūdza Elīna.
— Atpūties. Viss būs kulturāli.
Marta ar Kārli kavējās. Beidzot parādījās – viņa starojoša, viņš saraucis uzacis.
— Ak, kāds vīrietis! — Marta sajūsminājās, apskatot Rūdolfu. — Kur iepazināties?
— Sporta zālē, — atbildēja Elīna. — Rūdolf, šī ir Marta un Kārlis.
Vīrieši paspieda viens otram rokas. Rūdolfs saspieda nedaudz spēcīgāk nekā nepieciešams – Kārlis saviebās. Viņi apsēdās pie galda. Kārlis mēģināja apsēsties blakus Elīnai, bet Rūdolfs viņu apsteidza.
— Es te, — mierīgi teica viņš.
Kārlis apsēdās pretī, urbinādams Elīnu ar skatienu. Vakariņu laikā Rūdolfs spēlēja lomu ideāli. Apskāva Elīnu ap pleciem, čukstēja kaut ko ausī. Marta kusa.
— Cik jūs esat skaists pāris!
Kārlis klusēja, urķējās salātos.
— Bet kur tu strādā? — beidzot viņš jautāja Rūdolfam.
— Trenēju. Boksu, jaukto mākslu.
— Ā, sportists…
Balsī viss bija skaidrs. Rūdolfs pasmaidīja.
— Un sniedzu konsultācijas par drošību. Klubiem, restorāniem.
— Miesassargs, tātad?
— Var arī tā teikt. Bet tu?
— Pārdošanas menedžeris.
— Skaidrs. Ar valodu strādā.
Iestājās pauze. Marta sāka rosīties.
— Meitenes, iesim uz dāmu istabu.
— Es negribu, — teica Elīna.
— Nu, nāc taču, papļāpāsim.
Viņa negribīgi piecēlās. Tualetē Marta uzreiz sāka iztaujāt.
— Viņš ir šiks! Kur tu tādu atradi?
— Paveicās.
— Tās rokas!
— Marta…
— Ak, nu labi tev! Mēs taču esam draudzenes! Kārlis, starp citu, greizsirdīgs.
— Kāpēc lai būtu?
— Saka, ka tu viņam patiki. Pirms šī Rūdolfa.
— Viņš tev tā arī pateica?
— Nu, ne gluži tieši… Apmeta mājienu. Bet es neesmu muļķe, redzu — uzmet skatienu. Tagad saprotu, kāpēc tu no viņa izvairījies.
Tātad, bija pamanījusi. Un klusēja. Viņas atgriezās pie galda. Vīrieši sēdēja klusējot. Atmosfēra bija kā pirms negaisa.
— Viss labi? — jautāja Marta.
— Lieliski, — atbildēja Rūdolfs. — Mēs ar Kārli šeit iepazināmies tuvāk.
Kārlis nobālēja. Kas starp viņiem notika, Elīna neuzzināja. Bet efekts bija acīmredzams — atlikušo vakara daļu Kārlis sēdēja kluss, uz Elīnu neskatījās, jokus neteica. Viņi izklīda agri. Kārlis burtiski vilka Martu uz izeju.
— Atā, draugi! — viņa sauca. — Vēl tiksimies!
Kad viņi aizgāja, Rūdolfs pasūtīja sev dzērienu.
— Nu gan tipiņš tavs Kārlis.
— Ko viņš teica?
— Nav svarīgi. Bet mājienu saprata. Vairs nelīdīs klāt.
— Paldies, Rūdolf.
— Nav par ko. Tikai atver acis savai draudzenei. Citādi slikti beigsies.
Elīna pamāja, bet zināja — neteiks. Martai pašai jāsaprot.
Pēc tā vakara Kārlis kļuva klusāks. Kopīgās tikšanās reizēs turējās attālumā, acis nepacēla, sarunas neuzsāka. Marta brīnījās.
— Kas ar viņu? Kā ūdeni mutē ieņēmis.
— Varbūt darbā nogurst.
— Varbūt…
Leģenda par romānu ar Rūdolfu noturējās trīs mēnešus. Pēc tam nācās “iet savu ceļu” — Marta sāka pieprasīt dubult randiņus.
— Kāpēc beidzāt satikties? — viņa uzstājīgi jautāja.
— Nesaskanēja raksturi.
— Žēl. Labs vīrs bija.
Kārlis atdzīvojās, uzzinājis šo jaunumu. Bet mēģināt uzbāzties vairs neuzdrošinājās. Rūdolfs bija atstājis neizdzēšamu iespaidu. Pagāja gads. Pēc tam otrs. Elīna un Marta turpināja draudzēties, bet vairs ne tik tuvu. Parādījās barjera — neizteiktā patiesība. Kādu dienu Marta piezvanīja…
— Vai varu pie tevis atbraukt?
— Protams, brauc.
Viņa atbrauca ar somu, pilnu mantu.
— Es aizgāju no Kārļa.
— Kas notika?
— Ar sekretāri no blakus biroja…
Elīna klusēja. Marta šņukstēja.
— Zini, kas ir vistrakāk? Es nojautu. Jau sen. Vienkārši negribēju ticēt.
— Kāpēc neaizgāji agrāk?
— Domāju, labāk tāds nekā nekāds.
— Un kas mainījās?
— Ieraudzīju viņus kopā. Mašīnā. Tieši zem mūsu logiem.
Marta palika pie Elīnas uz nedēļu. Pēc tam izīrēja dzīvokli, iesniedza pieteikumu. Kārlis nepretojās — acīmredzot, sekretāre izrādījās perspektīvāka.
— Zini, — Marta kādu vakaru teica. — Es taču zināju, ka viņš uz tevi ir ieskatījies.
— Ko?
— Nu, sākumā. Pirmajā gadā pēc kāzām. Redzēju, kā skatās, kā pielīp.
— Un klusēji?
— Ko lai saka? Domāju, pāries. Vīrieši taču visi tādi — skatās pa kreisi, pa labi.
— Ne visi.
— Varbūt. Man nav paveicies ar normāliem.
— Viņš man toreiz kad tu aizsūtīji mūs uz Rimi pēc papildinājumiem…
Viņa izstāstīja ko viņš viņai pateica, ko piedāvāja.
Marta nodrebēja, paskatījās acīs.
— Nopietni?
— Mētāja mājienus, piedāvāja satikties, pieskārās katrā izdevībā.
— Kāpēc neteici?
— Baidījos, ka neticēsi. Vai apsūdzēsi mani.
Marta nolaida galvu.
— Es būtu ticējusi. Varbūt. Bet tāpat būtu palikusi.
— Tu vienkārši biji iemīlējusies.
— Viens otram netraucē.
— Tas tavs Rūdolfs… Viņš taču nebija īsts puisis?
— Nē. Draugs. Palūdzu palīdzēt.
— Lai Kārlis atstātu tevi mierā?
— Jā.
— Nostrādāja. Viņš no viņa baidījās.
— Rūdolfs viņam kaut ko pateica. Nezinu ko, bet iedarbojās.
Marta pasmaidīja.
— Pareizi izdarīji. Es nevarētu. Viss cerēju, ka mainīsies.
— Tādi nemainās.
— Tagad zinu.
Pēc pusgada Marta satika citu.
Mierīgu, uzticamu, bez lipīgiem skatieniem apkārt. Apprecējās, piedzima meita. Elīna bija lieciniece otrajās kāzās. Kārļa tur nebija — un viņu neaicināja. Toties bija Rūdolfs — jau kā īsts ģimenes draugs.
— Paldies, — Marta viņam teica. — Elīna izstāstīja. Paldies, ka noliki viņu pie vietas.
— Nav par ko. Tādi jāmāca.
— Ko tu viņam toreiz teici?
Rūdolfs paraustīja plecus.
— Populāri izskaidroju, kas notiek ar tiem, kas lien pie svešām sievietēm. Viņam saprotamā valodā.
— Un viss?
— Un viss. Reizēm pietiek ar vienu sarunu.
Vakarā Elīna stāvēja uz banketu zāles balkona, skatījās uz pilsētu. Marta pienāca, apskāva.
— Piedod, ka toreiz neatbalstīju.
— Tu nezināji.
— Nojautu. Bet baidījos atzīt. Vieglāk bija izlikties, ka viss ir labi.
— Tev tagad viss ir tiešām labi.
— Jā. Bet tev?
Elīna pasmaidīja.
— Man ir mierīgi. Un tas arī ir labi.
Viņas atgriezās zālē. Viesi dejoja, Martas jaunais vīrs grieza viņu valsī. Nekādas spēles, nekādu divdomību. Vienkārši laimīgs pāris. Elīna apsēdās pie galda, ielēja sev glāzē. Blakus apsēdās Rūdolfs.
— Nenožēlo, ka toreiz iejaucies?
— Nē. Pareizi izdarīju.
— Varēji arī draudzību zaudēt.
— Varēju. Bet saglabāju. Un sevi reizē.
Rūdolfs pamāja, saskandināja ar viņu glāzes. Aiz loga iedegās vakara pilsētas ugunis. Kaut kur tur Kārlis, droši vien, aplidoja kārtējo dāmu. Bet tas jau nav viņu stāsts.
Tālākais pavērsiens…
Pirms aiziešanas Rūdolfs apskāva Elīnu, un šis apskāviens bija ilgāks un sirsnīgāks nekā jebkad agrāk.
— Zini, Elīna, — viņš teica, uzmanīgi skatīdamies viņai acīs. — Es toreiz tik ļoti spēlēju tavu puisi, ka pats gandrīz aizmirsu, ka tā nav patiesība.
Elīna sajuta siltumu un vieglu apmulsumu.
— Tu esi mans labākais draugs, Rūdolf.
— Vai tikai draugs? Es vēroju, kā tu spīdi šodien, un domāju, ka man vajadzēja būt tam, kas tevi griež valsī. Ne tikai par atlīdzību.
Viņa iesmējās: — Tu esi tik liels, ka es tev būtu līdz ceļgalam.
— Es tevi noturētu, — viņš apsolīja. — Nekādas pļāpības, nekādu slēptu motīvu. Tikai mierīga laime. Kā tu teici – tas arī ir labi.
Elīna vairs nesmaidīja. Klusums uz balkona bija smags, piepildīts ar neizteiktiem vārdiem.
— Ko tad mēs tagad darīsim, boksa treneri?
Rūdolfs viegli pieskārās viņas vaigam, noņemot izsprugošu matu šķipsnu.
— Varbūt sāksim visu no jauna? Bez spēlēm, bez viltus draugiem. Tikai es un tu. Esmu pārliecināts, ka ar mani tev tiešām vairs nekad nevajadzēs meklēt palīdzību, lai kāds cits vīrietis liktu tevi mierā.
Viņa paskatījās uz Martu un viņas vīru, kas joprojām dejoja zālē. Pārmaiņas reizēm sākas ar mazu, bet drosmīgu soli.
— Labi, Rūdolf. Pasūti mums divus dzērienus un sāksim ar to, ka izstāstīsi man, ko tieši tu pateici Kārlim.
Rūdolfs uzsmaidīja, un tas nebija izsitēja smaids, bet gan vīrieša smaids, kurš beidzot ieguvis drosmi cīnīties par īsto balvu.
— Ideāli. Es jau sen gribēju tev pastāstīt to stāstu.
Viņi atgriezās zālē, un šoreiz, Elīnai ejot pa istabu, viņa paļāvās uz Rūdolfa plecu. Viņa zināja, ka viņas stāsts vēl nav beidzies, bet nākamā nodaļa solījās būt daudz patiesāka un stiprāka.
